Starp divām pasaulēm: Eiropas zuša neticamais ceļš
Eiropas zutis (Anguilla anguilla) ir viena no unikālākajām katadromajām zivīm – tas nozīmē, ka lielāko daļu dzīves tā pavada saldūdeņos, bet nārstot dodas uz jūru. Šīs zivs čūskveida ķermenis, klāts ar sīkām, vizuāli gandrīz nemanāmām zvīņām, slēpj bioloģiski sarežģītu dzīves ciklu un izteikti tālas migrācijas spējas.
Šī suga, kas pieder kaulzivju klasei un zušu dzimtai, izceļas ar specifisku morfoloģiju – tās apakšžoklis ir manāmi garāks par augšžokli, savukārt muguras spura sākas tālu aiz krūšu spurām, bet tās anālā spura ir saplūdusi ar astes spuru. Ikdienā šīs zivis uzturas pa vienai, dodot priekšroku aktivitātēm diennakts tumšajā laikā. Savukārt dienas laikā tās mēdz ierakties dūņās vai paslēpties zem akmeņiem un siekstām.
Zuša fizioloģiskais stāvoklis un krāsojums būtiski mainās līdz ar tā attīstības posmiem: nenobrieduši īpatņi izceļas ar zaļganbrūnu muguru un dzeltenīgu vēderu, bet, tuvojoties nārsta migrācijai, iestājas "sudrabošanās" process – mugura kļūst melna, sāni un vēders iegūst izteiktu sudrabainu spīdumu, acis palielinās un pieaug steroīda hormona kortizola līmenis, kas ir nepieciešams, lai organisms spētu pāriet no saldūdens uz dzīvi sālsūdenī.
Eiropas zuša dzīves cikls ir viens no iespaidīgākajiem un joprojām mīklainākajiem dabas fenomeniem, jo visi šīs sugas pārstāvji pieder vienam vienīgam krājumam un nārstot dodas četrus līdz septiņus tūkstošus kilometru tālu no Eiropas krastiem uz Atlantijas okeāna Sargasu jūru. Tiek uzskatīts, ka nārsts notiek 150–600 metru dziļumā, kur ūdens temperatūra ir ap 16–17 °C, un pēc šī procesa pieaugušie īpatņi iet bojā. To pelaģiskie ikri (ikri, kas brīvi peld ūdens augšējos slāņos) attīstās vien dažas dienas, aizsākot zivju pasaulē neparasti daudzveidīgu augšanas un transformācijas ciklu.
Pirmais posms šajā attīstības ķēdē ir kāpuri, kurus to unikālās formas dēļ sauc par leptocefāliem; tie atgādina caurspīdīgas vītola lapiņas, kas ar Golfa straumes palīdzību mēro tālu ceļu pāri okeānam. Šis ceļojums līdz Eiropas krastiem var ilgt no septiņiem mēnešiem līdz pat trīs gadiem, un tas ir tieši pakļauts okeāna apstākļu maiņai un Ziemeļatlantijas spiediena svārstībām, kas ietekmē kāpuru izdzīvošanas iespējas. Sasniedzot seklāko okeāna daļu pie krasta, notiek nākamā metamorfoze, kuras laikā leptocefāli transformējas par "stikla zušiem" – mazām, caurspīdīgām zivtiņām, kas pēc formas jau atgādina pieaugušos īpatņus, bet vēl nav ieguvušas pigmentāciju.
Ienākot upju grīvās un sākot dzīvi saldūdeņos, zutis pakāpeniski iegūst krāsu un kļūst par dzelteno zuti, kas ir ilgstošākais un stabilākais posms tā biogrāfijā. Šajā stadijā zutis pavada vairākus gadus vai pat desmitgades, barojoties un augot Latvijas upēs un ezeros. Tikai sasniedzot dzimumgatavību, zivs piedzīvo savu pēdējo pārvērtību, kļūstot par sudraba zuti. Šajā fāzē tā ķermenis pielāgojas tālam peldējumam okeānā – mugura kļūst melna, sāni un vēders iegūst izteiktu sudrabainu spīdumu, un zutis dodas savā pēdējā ceļojumā atpakaļ uz Sargasu jūru, lai noslēgtu savu sarežģīto dzīves gājumu.
Latvijas ūdeņos zutis spēj sasniegt pat 150 centimetru garumu un 6 kilogramu svaru. Interesanti, ka zušu dzimumu lielā mērā nosaka vides faktori. Mūsdienās pieejamie dati liecina, ka zuši ir izteikti ilgdzīvotāji – lai gan Latvijas apstākļos tie sasniedz 23 gadu vecumu, nebrīvē reģistrēti pat vairāk nekā 80 gadus veci īpatņi.
Kopš 1927. gada Latvijā veikta aktīva sugas pavairošana, ielaižot mazuļus vairāk nekā 80 ezeros, taču dabiskā populācija kopš 1980. gadiem ir piedzīvojusi dramatisku lejupslīdi, kuras rezultātā Eiropas zutis pašlaik ir atzīts par kritiski apdraudētu sugu. Saskaņā ar zinātniskajiem datiem, stikla zušu pieplūdums Eiropas mērogā ir samazinājies par 90–99% atkarībā no reģiona.
Populācijas stāvokli negatīvi ietekmē antropogēnie jeb cilvēka darbības izraisītie faktori, tostarp tādas migrācijas barjeras kā hidroelektrostaciju aizsprosti un turbīnas, , kā arī ūdens piesārņojums un invazīvie parazīti.
Šis unikālais dzīves gājums un sugas apdraudētība ir tiešā veidā saistīta ar katra makšķernieka atbildību pie Baltijas jūras krastiem. Ņemot vērā sugas dramatisko stāvokli, makšķerēšanas noteikumi paredz, ka Eiropas zuti paturēt lomā ir stingri aizliegts – jebkurš nejauši noķerts eksemplārs ir nekavējoties un saudzīgi jāatlaiž atpakaļ ūdenī. Zutis vairs nav uzskatāms par parastu lomu, bet gan par īpaši aizsargājamu dabas dārgumu, kur katrs indivīds ir neaizvietojams visas sugas izdzīvošanai.
Pat ja zutis tiek atlaists, informācija par tā sastopamību ir kritiski svarīga zinātniekiem, lai sekotu līdzi populācijas dinamikai un migrācijas ceļiem. Tāpēc ikvienam makšķerniekam, kuram jūrā gadījies sastapt šo dzelmju ceļotāju, ir pienākums sniegt loma atskaiti, reģistrējot šo faktu portālā www.makskeresanaskarte.lv.
Šāda rīcība ir tieša līdzdalība Baltijas jūras ekosistēmas glābšanā, nodrošinot, ka informācija par katru sastapto zuti palīdz veidot pamatotus lēmumus sugas aizsardzībai. Tikai caur izpratni, saudzīgu izturēšanos un godprātīgu lomu reģistrāciju mēs varam cerēt, ka šie okeāna ceļotāji spēs vēl daudzās paaudzes mērot savu tālo ceļu starp mūsu ūdeņiem un Sargasas jūru.
Avoti:
1. LatvijasDaba.lv (Latvijas Universitātes projekts)
2. ICES (International Council for the Exploration of the Sea) / Starptautiskā Jūras pētniecības padome
4. Fishbase (Pasaulē lielākā zinātniskā zivju datubāze)
5. Eiropas Komisijas Kopīgais pētniecības centrs (JRC - Joint Research Centre)
